Izrāde saņēmusi Dienas gada balvu kultūrā 2011!
19. gadsimta vidus, Pēterburga. Stāsts par krievu muižnieku, kurš visu savu dzīvi, figurāli izsakoties, pavada tā arī „neizkāpjot no gultas”. Pretēji klišejiskai interpretācijai, kurā Oblomovs tiek uzskatīts par slinkuma simbolu (līdzīgi „Sūnu ciemam”, tikai krievu variantā), mums šis stāsts vairāk rādās kā ļoti poētiska un filozofiska līdzība par dzīves eksistenciālo trauslumu.
Režisors – Alvis Hermanis
Spēlēs:
Ģ.Krūmiņš - 18. maijā
G.Āboliņš -  17. maijā un 2., 3. jūnijā

Pēc G.Repšes romāna „Alvas kliedziens” motīviem.
Dumpīgs pusaudzis un sabiedrības nenogurstošā vēlme protestētāju piemērot noteiktiem sociāliem stereotipiem. Patstāvīgi domājošie pusaudži bija nevēlami padomju laikā. Šodien masu kultūra turpina manipulēt ar nenobriedušo apziņu. Uzmanību - izrādē smēķē!
Režisore - Inese Mičule

Uzmanību! 25. maijā PĒDĒJĀ IZRĀDE!!!
Pēc Lukīno Viskonti filmas “Roko un viņa brāļi” motīviem.
Stāsts ir par māti un četriem dēliem, kuri labākas dzīves meklējumos pārceļas no Latgales uz Rīgu, kas viņu priekšstatos saistās ar iespēju beidzot uzsākt “cilvēku cienīgu dzīvi”. Kad galamērķis ir sasniegts, brāļi nonāk izvēles priekšā, kādus līdzekļus izvēlēties šīs cilvēka cienīgās dzīves nodrošināšanai.
Režisors - Regnārs Vaivars

Izrāde saņēmusi Dienas gada balvu kultūrā 2011!
Vigilia – lat. „palikšana nomodā, modrība”.
Necils bankas ierēdnis ierodas pie savas, viņaprāt, mirstošās krustmātes. Pamazām rodas sajūta, ka kāds kaut ko ir pārpratis, aizmirsis.
Izrāde ir tā sauktā melnā komēdija. Caur smieklīgo un absurdo tā runā par to, ka katrs cilvēks ir brīnums. Nav niecīga, ērmīga vai nepareiza cilvēka, kurš nebūtu mīlestības vērs un mīlēt spējīgs. Vienkārši vajag pamosties.
Režisors - Ģirts Ēcis

Starplauks ir zemes josla, kas atrodas starp pretinieku pozīcijām. Joslas platums ir atkarīgs no vietas topogrāfiskajām īpatnībām.  Reizēm šī josla ir tik šaura, ka var dzirdēt, ka otrā pusē sarunājas. 1945.gada ziemā Kurzemes cietoksnī bija gadījumi, kad abās ierakuma pusēs runāja latviski.
Abi mani vectēvi krita. Viens - sarkanarmietis, otrs - leģionārs.
Es mēģinu saprast – kāpēc?
Cilvēks, kurš meklē vectēvu - Vilis Daudziņš
Režisors - Alvis Hermanis

Neticēt patiesībai, nozīmētu nonākt pretrunā pašam ar sevi. Ticēt nozīmē domāt, ka kaut kas ir patiess. Teikt, ka patiesības nav, ir diezgan muļķīgi, jo pats apgalvojums „patiesības nav” jau ir patiesība. Psiholoģiska drāma par ticību, paštaisnumu un cilvēku atbildību. Par to, ka pasaulē nepastāv tikai melnais un baltais, ka patiesība var būt dažāda.
Režisore - Inese Mičule